7. teiksma

-- kad ziema baronese nolēmuse, ka viņai pieticis ķīķerēties ķikutu teritorijas ainavās, kas nule sāk atgādināt garu laiku, un ir pēdīgi jāņem kājas azotē un jābrien apciemot savu kara laika brūtgānu - čigānu, ķikutiem un viņu laba vēlētājiem nu jāmet pie miera sadziedāšanās vecajā liepā, kas patīkamās smaržas pēc tupusi pie stārķu mājas drupām --

7. medījums



-- ierasts, ka ziemenienes elpas lāstekās krustknābji kaļ lielvārdes jostas rakstus. tās pašas dvingas mutuļojumā, kur sajutuse rotaļpēc uz brīdi iemukušus miklus rasas trijstūrīšus, pavasare jau sāk griezt pieklājīgu danci ar vietējiem bērniem padusē --


8. medījums



-- liepa jau būs tukša, kad nagliņkomanda, pasprukusi iz pavasares gādīgpaduses, kas mazliet smārda ziņā atgādināja mārpuķīšu, lietus kodaļiņu un dzeguzes tikko izdētās olas dusmīgo uzripojienu uz viņas kājas, sāk piesardzīgi, tomēr ar neviltotiem acu mēnešiem, kuri ikbrīdis pasprūk te pa lab', te kreis', te zem zara, te saduras ar līdzteča, te, spēji, pat smiešus, ierokoties zemē, paslēpjas aiz saknes līkuma, tekalēt pa vēl mazliet slideno liepas mizu --


9. medījums



-- ķikuti neies ceļu griezt šiem šķelmjiem un aiz.... prom, daini ieslēpjot savas dziesmas koku pazarēs. tomēr ne uz brīdi izdarības liepā neapsīkst - ķikutu vēl tikko vēji atstātie pēdu nospiedumi tiek uz karstām plikatēm pārsamīti gan bērneļu, gan to prieka mēnestiņu kājelēm, spēlējot pempus vai arī laižoties pa 'šļūdoni'. kāju kājā nospiedumiem slāņojoties, tie pašu liepu darinājuši.

palikdami nemanāmi vietējiem bērniem leknajās, nu jau mārpuķīšu, pieneņu un citu viņu draudzeņu pārraudzībā nonākušajās pļavās, ķikuti pa reizei iegriežas apraudzīt mazo rotaļas --