_________________________________________________________


-- šīs lapas autori, balstoties uz iegūtajām teiksmām par ķikutiem, lēnām, bet neizbēgami dibina plānu ķikutu nomedīšanai. ik reizi, kad autori dodas uz ķikutu teritoriju teiksmas smelties, tiem izdodas notvert kādu vizuālu mirkli.
plāns ķikutu notveršanai tiks nodots publiskai apspriešanai pēc 11. teiksmas iegūšanas.
ķikutu notverināšanas iemesli tiks iznesti patiesības mātes un pārpratumu mātes kopīgi nodrošinātajā gaismā pēcāk --




..

2008-12-18

9. teiksma


-- rudens pavēste, vecās vēstuļu kastītes stūrī ieslēpusies, ar pagāšvasar atrastu pijoli čīgā greizu meldiņu. griezei domāta bija, vai nē, atnāca grieze. pastāvēja uz pirkstgaliem kaunīga, laiku pa laikam palekdama sāņus, lai netraucētu aizvien jaunam putnu baram, kas šai vietā pulcējās, lai kopīgi celtos gaisā un spārnotu tālu aiz vecās liepas. no smejām par redzēto, ģīgas savas lūpas bija izlocījušas visādās vīpsnās, šad tad pat uzdodot kādu īpaši greizu noti. saņēmusi šķietamu pigu no apkārtesošajiem apstākļiem, grieze sapūcējās un pagriezās slāpāt prom, purpinādama kaut ko par ne pārāk izdevušos melodiju --


11. medījums



-- tikām savādā čīgu dziesma bija devusies pati savā pārgājienā, brienot pāri valganajā gaisā palikušajiem pilieniem, līdz turpat uz nesen novākto dārzeņu kastēm sēdošajiem ķikutiem, un jau klauvējās pie to vēlīgajām dzirdām, kas drīzi ielaiž tālā ceļa mērotāju iekšā pie mīļas krāsns sasildīties un uzkost kādu kāpostu pīrāgu.

viena lieta gan bija skaidra, iespaids nu bij ievilcis treknu rokrakstu ķikutu grāmatā. pociema bodē krāsas sapirkušies, tie, viens divi, posās tām visu mētāt. še tev, sarkans būsi! un aizgalds, saņēmis sarkanu šļakatu, resni smēja līdzi. krāsām nu lielie prieki. vecā rožābele, pajūgs, tuvējais mežs, akas būda, lakstīgala, pirts pažobele, arī paaudzēm krājušies sodrēji no mājas dūmeņa nemācēja izmukt krāsu plūdu. jautrībniece kļava, kas nebeidza brīnēt ar tās ātro augšanu, vandīja savas lapas, uz kurām sabēgušās krāsas vairs nespēja mitēties viena par otru laist smieklus. krāšļojot apkārtni, ķikuti nokrāso viens otru. viens tūlīt kļūst par skaidru debesi, cits - dīķa vardulēnu, vēl kāds par vienu no padebesītēm, un pēdējo mākonene aizelsusies pagrābj savā aizbildniecībā.

raibās kļavu lapas tad sadanco vērpeti, tad nospriež, ka laiks sēsties kopā atvilkt elpu. kad tās beidzot pagurst, dižens krāsu pūķis, vēja pūtu izkustināts, lēni un smagi ceļas gaisā. prātā gan tam tikai siltā miga kompostkaudzē --



12. medījums


-- bet, ak vai - kāds, ko šis brīdis katrā ziņā nebija ielūdzis, - ziema baronese. jā, tā šoreiz bija labi nomānījusies; iekasījusi smiltis acīs pat pieredzējušajai laika zīlētājai apšu bekai, kas mūždien, pirms zeme sadomā apsegties ar balto kāzu segu, jau bija pamanījusies tikt aiznesta uz eža sūnu istabiņu. tagad baronese pāragri klāt. un uz līdzenas vietas laida balsi vaļā. salnas saskrien kā nesauktas. sāk kūņāties, plātīties rokām. ziema noskatīja ķikutu apriņķi, un nosprieda apsēsties šeit, bet - tikai uz viņai zināmu laiku --


13. medījums



2008-09-09

8. teiksma

-- vēl necik nesen, pančkas apšļakstīti un apčakarēti, mazkājiņi bez mitas un rimtuma tupēt satupās uz tuvējās pakājes. tikai viņi spēja savā starpā ar apdomām sazināties. neviens vien centās šo mēli atmūķēt, nolūrēt, uzķert vai ar kādu citu viltu vai spaidu izdabūt, bet veltīgi.. ja nu vienīgi kāds ķikuts to zināja, tomēr nebija dabūnams atklāties


tad nu aiz šīs lielās priekšrokas, būdami citiem pilnīgi nesaprotami, mazo ekstremitāšu īpašnieki atļāvās vaļības, par kurām citi varēja tikai vaļējām acu spuldzēm sapņot. bieži viņi cauru dienu dirnēja viens otram pretī sakņupuši. vai ikkatrs makten rāvās tajā būt iesaistītam, bet bez pienācīgas domsaziņas mākslas nācās vien pačurnēt starp klusējošu stāvu aptupu --



10. medījums


2008-08-27

7. teiksma


-- kad ziema baronese nolēmuse, ka viņai pieticis ķīķerēties ķikutu teritorijas ainavās, kas nule sāk atgādināt garu laiku, un ir pēdīgi jāņem kājas azotē un jābrien apciemot savu kara laika brūtgānu - čigānu, ķikutiem un viņu laba vēlētājiem nu jāmet pie miera sadziedāšanās vecajā liepā, kas patīkamās smaržas pēc tupusi pie stārķu mājas drupām --


7. medījums



-- ierasts, ka ziemenienes elpas lāstekās krustknābji kaļ lielvārdes jostas rakstus. tās pašas dvingas mutuļojumā, kur sajutuse rotaļpēc uz brīdi iemukušus miklus rasas trijstūrīšus, pavasare jau sāk griezt pieklājīgu danci ar vietējiem bērniem padusē --


8. medījums



-- liepa jau būs tukša, kad nagliņkomanda, pasprukusi iz pavasares gādīgpaduses, kas mazliet smārda ziņā atgādināja mārpuķīšu, lietus kodaļiņu un dzeguzes tikko izdētās olas dusmīgo uzripojienu uz viņas kājas, sāk piesardzīgi, tomēr ar neviltotiem acu mēnešiem, kuri ikbrīdis pasprūk te pa lab', te kreis', te zem zara, te saduras ar līdzteča, te, spēji, pat smiešus, ierokoties zemē, paslēpjas aiz saknes līkuma, tekalēt pa vēl mazliet slideno liepas mizu --


9. medījums



-- ķikuti neies ceļu griezt šiem šķelmjiem un aiz.... prom, daini ieslēpjot savas dziesmas koku pazarēs. tomēr ne uz brīdi izdarības liepā neapsīkst - ķikutu vēl tikko vēji atstātie pēdu nospiedumi tiek uz karstām plikatēm pārsamīti gan bērneļu, gan to prieka mēnestiņu kājelēm, spēlējot pempus vai arī laižoties pa 'šļūdoni'. kāju kājā nospiedumiem slāņojoties, tie pašu liepu darinājuši.

palikdami nemanāmi vietējiem bērniem leknajās, nu jau mārpuķīšu, pieneņu un citu viņu draudzeņu pārraudzībā nonākušajās pļavās, ķikuti pa reizei iegriežas apraudzīt mazo rotaļas --

2008-03-11

6. teiksma

-- dažu brīdi ķikutu meklētājiem (lapas veidotājiem) nācās medībmāti nolūgties.... pierasti tas notika trešajā dienā pēc pilnmēneša aprišu norisēm. rindiņā, godīgi viens pakaļ otram, ar ziedoklīti rociņā, piespiežot to pie katra pukstainītes, dimdinot un godinot savu aizgādni, viņi nemitējās pielūgties.


ne kurš katrs to bija cienīgs nodarīt, jo raugi retais sadabūja īsto ziediņu – vainu ķoci, ķūķi, ķērstu, ķērpli, ķirmi, ķūneri, ķindžalu, ķoņķi vai ķirzaku.


vai, re, tomēr šoreizīt mudžēja no nekam nederīgiem ķiļķeniem un vieglāk atronamajiem ķiņķēziņiem. dievodamies medībmātei, ka tomēr atraduši īstos ziediņus, liela gūzma medītāju tos īstenībā bija uzkricelējusi uz pērnajām bērzu tāsīm, pasniegdami ar tik nevainīgiem uzlūkiem, ka pat pirmiņ izdīdītā pāde ne blakus noliekama. tāļāki, alodamies par tik vienkāršu iznāku, teju jau atviegluma nopūti izdvesuši, mednieciņi naski mina iestaigtaku mājup, nemaz nesajuzdami medībmātes greizo skatu.


visa maza radībiņa, kas mīt šajā pagalmā, jau izsenis bij nočukstējusi vējamātei par raudzītajām nodarībām, kura, nelikdamies ne zinis, liegiem dvesmu spārniem aizplīvoja savu gaitu --


6. medījums



2008-02-18

5. teiksma

-- gārša ķikutiem ir liela bērnības draudzene, tā viņus apklāj ar saviem kupliem danču svārkiem un paslēpj tos tajos brīžos, kad, uzstājīgi vētīdama kašķītes, untumu sieva atnākusi, lai uzsāktu savu kārtējo garo pļāpu ar laika gaitā izlutinātajām padebesītēm, kuras, pēcāk mazliet pakaitušas, šķībi viena ar otru saskatās un mudīgi metas asināt nule uzaustos un mākoņos sakārtos pirkstaiņus; un vēlāk, aiz nav kur mest, met jau prāvas lāča mātes zobu spicuma cienīgus lejup, arī ķikutup.



tikām gāršai ir ko pasvīst: priekš tām pirmām kārtām, pasvārcē patvērumu atradušie nu jau nepacietīgi kūleņo, kikurego, liek manīt par savu klātbūtni, spēji palecas; tām otrām kārtām, gāršas iecienītākā stāstatvede - sarūsējusi sūnu sliede, jeb īsāk "sss", -, nosēkusi krekšķi, bez ilgas vilcināšanās māj viņu piesēst pakulstīt mēli; bet tai trešai nelaimīgai kārtai, gārša pati nemaz īsti nav kārtīgas gāršas vārda vērta, jo rau - patincinot zinātājus, viņa tā pati aizupes pieneņu pļava, kas ne čiku ne grabu uzvilkuse mammas vakara izejamās drānas, un pieņēmusēs par joglupītes gāršu --

5. medījums



2008-02-01

4. teiksma


-- kad mazās padebeses auž pirkstaiņus debess jumā, prātīgākie ķikuti uzsāk mērot taku līdz tuvējai gāršai joglupītes krasta kūkumā, kur vārnas rīta agrumā, iemērkušas pusknābi lāsmā, aizgūtnēm pūš burbuļus. takojot caur leknām, medus pielietām pļavām, kas reizumis aizsedz skatu uz mākoņos jau sakārtajiem pirkstaiņiem, un ik pa laikam izbiedējot kādu rudenu griezi, kura uztraukti vērojusi zemi, ķikuti nevilšus sāk pikoties smaidiem.


bet šiem priekiem īsas kājas; un nule jau ar gāršu rokas jāmij, kā zināma bedre priekšā, kurā ap to laiku jau ielavījies ūdens, tāpēc tā - dīķis. ķikuti stārķa kājām pārbrien šo apaļo ieplakas iemītnieku, kur ziemā vietējie bērni rotaļājas, sastājušies ap aizsalušo ūdens pleķi un, pēc nostādītāko balsu īpašnieku noskaitījuma - ik reizi, ik jaunā mēlē - līdz trīs, visi kā viens metas lejup uz dīķa viduci, kur otrs treša iztraucēti, tie gārdzot saveļas lielā velumā.


pēc mirkļa, smieklu spurgaliņām sparīgi sprēgājot, kamols sasveras pa labi un rāmi izrāpjas ārā no bedres, uzsākot rimtu, miermīlīgu ritējumu. un ritēs tas bezbedīgi apkārt līdz tā pati dīķa ieplaka to sasauks atpakaļ, lai atkal pieredzētu sīku kājeļu māro ziemas dipoņu --


4. medījums