-- rudens pavēste, vecās vēstuļu kastītes stūrī ieslēpusies, ar pagāšvasar atrastu pijoli čīgā greizu meldiņu. griezei domāta bija, vai nē, atnāca grieze. pastāvēja uz pirkstgaliem kaunīga, laiku pa laikam palekdama sāņus, lai netraucētu aizvien jaunam putnu baram, kas šai vietā pulcējās, lai kopīgi celtos gaisā un spārnotu tālu aiz vecās liepas. no smejām par redzēto, ģīgas savas lūpas bija izlocījušas visādās vīpsnās, šad tad pat uzdodot kādu īpaši greizu noti. saņēmusi šķietamu pigu no apkārtesošajiem apstākļiem, grieze sapūcējās un pagriezās slāpāt prom, purpinādama kaut ko par ne pārāk izdevušos melodiju --
11. medījums
-- tikām savādā čīgu dziesma bija devusies pati savā pārgājienā, brienot pāri valganajā gaisā palikušajiem pilieniem, līdz turpat uz nesen novākto dārzeņu kastēm sēdošajiem ķikutiem, un jau klauvējās pie to vēlīgajām dzirdām, kas drīzi ielaiž tālā ceļa mērotāju iekšā pie mīļas krāsns sasildīties un uzkost kādu kāpostu pīrāgu.
viena lieta gan bija skaidra, iespaids nu bij ievilcis treknu rokrakstu ķikutu grāmatā. pociema bodē krāsas sapirkušies, tie, viens divi, posās tām visu mētāt. še tev, sarkans būsi! un aizgalds, saņēmis sarkanu šļakatu, resni smēja līdzi. krāsām nu lielie prieki. vecā rožābele, pajūgs, tuvējais mežs, akas būda, lakstīgala, pirts pažobele, arī paaudzēm krājušies sodrēji no mājas dūmeņa nemācēja izmukt krāsu plūdu. jautrībniece kļava, kas nebeidza brīnēt ar tās ātro augšanu, vandīja savas lapas, uz kurām sabēgušās krāsas vairs nespēja mitēties viena par otru laist smieklus. krāšļojot apkārtni, ķikuti nokrāso viens otru. viens tūlīt kļūst par skaidru debesi, cits - dīķa vardulēnu, vēl kāds par vienu no padebesītēm, un pēdējo mākonene aizelsusies pagrābj savā aizbildniecībā.
raibās kļavu lapas tad sadanco vērpeti, tad nospriež, ka laiks sēsties kopā atvilkt elpu. kad tās beidzot pagurst, dižens krāsu pūķis, vēja pūtu izkustināts, lēni un smagi ceļas gaisā. prātā gan tam tikai siltā miga kompostkaudzē --
12. medījums
-- bet, ak vai - kāds, ko šis brīdis katrā ziņā nebija ielūdzis, - ziema baronese. jā, tā šoreiz bija labi nomānījusies; iekasījusi smiltis acīs pat pieredzējušajai laika zīlētājai apšu bekai, kas mūždien, pirms zeme sadomā apsegties ar balto kāzu segu, jau bija pamanījusies tikt aiznesta uz eža sūnu istabiņu. tagad baronese pāragri klāt. un uz līdzenas vietas laida balsi vaļā. salnas saskrien kā nesauktas. sāk kūņāties, plātīties rokām. ziema noskatīja ķikutu apriņķi, un nosprieda apsēsties šeit, bet - tikai uz viņai zināmu laiku --
13. medījums
11. medījums
-- tikām savādā čīgu dziesma bija devusies pati savā pārgājienā, brienot pāri valganajā gaisā palikušajiem pilieniem, līdz turpat uz nesen novākto dārzeņu kastēm sēdošajiem ķikutiem, un jau klauvējās pie to vēlīgajām dzirdām, kas drīzi ielaiž tālā ceļa mērotāju iekšā pie mīļas krāsns sasildīties un uzkost kādu kāpostu pīrāgu.
viena lieta gan bija skaidra, iespaids nu bij ievilcis treknu rokrakstu ķikutu grāmatā. pociema bodē krāsas sapirkušies, tie, viens divi, posās tām visu mētāt. še tev, sarkans būsi! un aizgalds, saņēmis sarkanu šļakatu, resni smēja līdzi. krāsām nu lielie prieki. vecā rožābele, pajūgs, tuvējais mežs, akas būda, lakstīgala, pirts pažobele, arī paaudzēm krājušies sodrēji no mājas dūmeņa nemācēja izmukt krāsu plūdu. jautrībniece kļava, kas nebeidza brīnēt ar tās ātro augšanu, vandīja savas lapas, uz kurām sabēgušās krāsas vairs nespēja mitēties viena par otru laist smieklus. krāšļojot apkārtni, ķikuti nokrāso viens otru. viens tūlīt kļūst par skaidru debesi, cits - dīķa vardulēnu, vēl kāds par vienu no padebesītēm, un pēdējo mākonene aizelsusies pagrābj savā aizbildniecībā.
raibās kļavu lapas tad sadanco vērpeti, tad nospriež, ka laiks sēsties kopā atvilkt elpu. kad tās beidzot pagurst, dižens krāsu pūķis, vēja pūtu izkustināts, lēni un smagi ceļas gaisā. prātā gan tam tikai siltā miga kompostkaudzē --
12. medījums
-- bet, ak vai - kāds, ko šis brīdis katrā ziņā nebija ielūdzis, - ziema baronese. jā, tā šoreiz bija labi nomānījusies; iekasījusi smiltis acīs pat pieredzējušajai laika zīlētājai apšu bekai, kas mūždien, pirms zeme sadomā apsegties ar balto kāzu segu, jau bija pamanījusies tikt aiznesta uz eža sūnu istabiņu. tagad baronese pāragri klāt. un uz līdzenas vietas laida balsi vaļā. salnas saskrien kā nesauktas. sāk kūņāties, plātīties rokām. ziema noskatīja ķikutu apriņķi, un nosprieda apsēsties šeit, bet - tikai uz viņai zināmu laiku --
13. medījums