5. teiksma

-- gārša ķikutiem ir liela bērnības draudzene, tā viņus apklāj ar saviem kupliem danču svārkiem un paslēpj tos tajos brīžos, kad, uzstājīgi vētīdama kašķītes, untumu sieva atnākusi, lai uzsāktu savu kārtējo garo pļāpu ar laika gaitā izlutinātajām padebesītēm, kuras, pēcāk mazliet pakaitušas, šķībi viena ar otru saskatās un mudīgi metas asināt nule uzaustos un mākoņos sakārtos pirkstaiņus; un vēlāk, aiz nav kur mest, met jau prāvas lāča mātes zobu spicuma cienīgus lejup, arī ķikutup.



tikām gāršai ir ko pasvīst: priekš tām pirmām kārtām, pasvārcē patvērumu atradušie nu jau nepacietīgi kūleņo, kikurego, liek manīt par savu klātbūtni, spēji palecas; tām otrām kārtām, gāršas iecienītākā stāstatvede - sarūsējusi sūnu sliede, jeb īsāk "sss", -, nosēkusi krekšķi, bez ilgas vilcināšanās māj viņu piesēst pakulstīt mēli; bet tai trešai nelaimīgai kārtai, gārša pati nemaz īsti nav kārtīgas gāršas vārda vērta, jo rau - patincinot zinātājus, viņa tā pati aizupes pieneņu pļava, kas ne čiku ne grabu uzvilkuse mammas vakara izejamās drānas, un pieņēmusēs par joglupītes gāršu --

5. medījums

4. teiksma

-- kad mazās padebeses auž pirkstaiņus debess jumā, prātīgākie ķikuti uzsāk mērot taku līdz tuvējai gāršai joglupītes krasta kūkumā, kur vārnas rīta agrumā, iemērkušas pusknābi lāsmā, aizgūtnēm pūš burbuļus. takojot caur leknām, medus pielietām pļavām, kas reizumis aizsedz skatu uz mākoņos jau sakārtajiem pirkstaiņiem, un ik pa laikam izbiedējot kādu rudenu griezi, kura uztraukti vērojusi zemi, ķikuti nevilšus sāk pikoties smaidiem.


bet šiem priekiem īsas kājas; un nule jau ar gāršu rokas jāmij, kā zināma bedre priekšā, kurā ap to laiku jau ielavījies ūdens, tāpēc tā - dīķis. ķikuti stārķa kājām pārbrien šo apaļo ieplakas iemītnieku, kur ziemā vietējie bērni rotaļājas, sastājušies ap aizsalušo ūdens pleķi un, pēc nostādītāko balsu īpašnieku noskaitījuma - ik reizi, ik jaunā mēlē - līdz trīs, visi kā viens metas lejup uz dīķa viduci, kur otrs treša iztraucēti, tie gārdzot saveļas lielā velumā.


pēc mirkļa, smieklu spurgaliņām sparīgi sprēgājot, kamols sasveras pa labi un rāmi izrāpjas ārā no bedres, uzsākot rimtu, miermīlīgu ritējumu. un ritēs tas bezbedīgi apkārt līdz tā pati dīķa ieplaka to sasauks atpakaļ, lai atkal pieredzētu sīku kājeļu māro ziemas dipoņu --


4. medījums

3. teiksma

-- par ķikutiem runā nelabprāt. to dara tikai tie ļaudis, kuri sirdī ir paši savi saimnieki, bet kuru moto skan tikai aptuveni. kad reiz vārds vai vārdu kopa izteikta par kādu no ķikutiem, to pārtver ūpis, kas allaž lidinās virs alojas pilsētas lauku teritorijas un uzmana ķikutu gaitas. tāpēc šo vietu ieskauj pašpietiekama klusuma puisiete --


3. medījums

2. teiksma

-- ķikutu valodu nemaz neesot tik viegli iemācīties. tās ritējumā sadzirdami putna kāju apvijums ap zaru, zaļā cāļa pirmā kluksta mēģinājums, savvaļas vārnas apdomīgais kūlenis pār jumta kāri un lidojošās sliekas vectēva saruna ar samiegojušos zemes pikuci --

2. medījums:

1. teiksma

-- lai gan cilvēki parasti mēdz ķikutus sajaukt ar mēness gaismas maigo pieskārienu, dažiem tomēr ir izdevies viņus samanīt un pataustīt. sajūta esot tāda kā tad, kad vecā gosne, vabole, rod mājupceļu tumšas ziemas aukstajos, piepūstajos neceļos --

1. medījums: